Bungu darbnīca "Cilpa cilpā"

.

Kāda folklorizējusies dzīves gudrība secina “Īsam var piestiķēt, bet garam neko nepadarīsi”. Nezinām, kā citos darbos un mērījumos, bet ar bungu taisīšanu tā patiešām ir.

Precīzāk, ar bungu turamās virsmas jeb rokturīša vēršanu un pīšanu. Pēc tam, kad izvēlētajam riņķim piemērīts un izgriezts galvenais aplis jeb bungu darba virsma, atlikušais ādas gabals tiek izmantots lietderīgi – viss sašķērēts dažāda izmēra, cik nu āda ļauj, lentītēs. Un šīs lentītes stiķējot, rodas skaists ornaments, kurš kalpo arī par ērti saņemamu rokturīti. Protams, šo ornamentu varētu izvērt ar vienu garumgaru lentīti, bet tas būtu ilgi un piņķerīgi. Daudz efektīvāk ir izmantot vairākas īsākas lentītes, katrai iepriekšējai piestiķējot nākamo. Un te nu mēs nonākam pie šī stāsta nosaukuma atšifrējuma – “Cilpa cilpā” ir tehnika, ar kuras palīdzību sastiķējas divas lentītes. Abās tiek veikts filigrāns naža iegriezums, tās izveras viena otrai cauri un kārtīgi nostiprinās (attēlā). Audējām un citām rokdarbniecēm itin zināms un pielietots paņēmiens. Bez tam “Cilpa cilpā”, ja aizfilozofējas, kā tas mēdz būt bungu darbnīcās, varētu attiekties arī uz plašākām tēmām – Cilvēks un Visums, Cilvēks un daba, Cilvēks un Cilvēks, Cilvēks un Bungas… nesaraujama sasaiste, kas savā starpā saista un satur it visu.

Laikam jau vairs nav jautājumu, kādas tēmas tika cilātas šajā bungu darbnīcā Dobeles novada Jaunbērzē, uz kuru mēs visi – Šambungas, Lauris un Arnita tikām pieaicināti kā palīgi un padomdevēji. Inga – PIRMĀ drosminiece, PIRMĀS Šambungu darbnīcas PIRMO pašas gatavoto bungu īpašniece pa šiem pāris gadiem bija ieintriģējusi gan savu vīru, gan draudzenes. Marika, Tukuma skanīgākā Gongu meistare pirms gada jau tika pie savām Noslēpumainajām Šambungām, tomēr izlēma, ka vienas vēlas radīt pati savām rokām. Daiga, arī tukumniece, kuras prasmīgajās rokās gan cilvēki top dziedināti, gan skaistas sveces lietas, neatrada savas bungas starp tām, kuras meklē saimniekus – un viss jau notiek vislabāk – pašai vien tādas jāuztaisa. Un Ingas vīrs Aleksandrs – varenas saimniecības lielsaimnieks – arī nonācis līdz tam, ka varenā saimniecībā bez varenām paša gatavotām bungām neiztikt. No vietējiem medniekiem dabūtas stirnu un briežu ādas, milzu siltumnīcā ierīkoti milzu galdi, Marika un Daiga klāt noskaņojušās un sagatavojušās. Arī mēs, Šambungu brigāde kādā skaistā pelēcīgi drēgnā novembra rītā busiņā iekšā un – uz Zemgali!

Darbs risinājās veikli – tā teikt, visi uz to brīdi sastiķējās “Cilpa cilpā”, darot katrs savu un palīdzot cits citam. Pasākums sākās ar ādu un riņķu “sadali”. Visi izvēlējās pa stirniņas ādai, visi pa riņķim – Aleksandrs lielo, meitenes – mazos. Kad visas ādas no abām pusēm tika notīrītas gludas, tālāko noteica “pieraksts”. Jo gan Marikai gan Daigai tā bija darba diena – cilvēki pieteikušies uz procedūrām. Marikas bungas ar Laura padomu un palīdzību tapa pirmās. Pēc prieka asaru pilnām atvadām sekoja Daigas bungu tapšana. Jāpiebilst, ka abas – gan Marika, gan Daiga procesam nodevās ar patiesu azartu un līksmi, ik pa brīdim sūtot ģimenēm kādu foto no notikuma vietas. Kad pamātas ardievas Daigai un viņas bungām, pienāca kārta arī tiem, kuriem nekur nebija jāsteidzas – mājiniekiem. Aleksandra lielās bungas izdevās varenas – īsta saimnieka īsts instruments! Bet ko dara īsts saimnieks? Viņš netīksminās par sasniegto, bet kopā ar meistaru Lauri vēl meistarīgi uzmeistaro mazas, smalkas bungas īstai saimniecei – Ingai! Jo Inga savas varenās mežacūkas bungas pirms pāris gadiem meistaroja pati un nu var ļaut vīram sevi palutināt.

Kāds (kāda) arī tur bija, visu to piedzīvoja, nofočēja un pastāstīja! Tā mēs visi kopā un katrs savā spēkā to dienu pavadījām. Cilpa cilpā!

Mēs, Šambungas, ar’ nepalikām bešā. Brieža ādas, kuras todien neviens neizvēlējās savām bungām, atceļojušas uz mūsmājām, kur jau top mūsu māsas un brāļi. Cilpa cilpā!