Mājvietas stāsts
Daba PATI PAR SEVI ir Līdzsvars un Harmonija. Cilvēks meklē Līdzsvaru un harmoniju. Tikai viņš mēdz aizmirst, dažreiz pat pavisam un uz ilgu laiku to, ka pats ir dabas sastāvdaļa. Bet jo vairāk viņš to atceras un apzinās, līdz ar to jo vairāk atrodas dabā, sadarbojas un mijiedarbojas ar to un mācās no tās, jo tuvāk savam centram viņš atrodas. Bet centrā ir līdzsvars. Un kur līdzsvars, tur harmonija. Tik vienkārši. Tā kā Daba ir ļoti daudz sevī ietverošs jēdziens, ir daudz veidu un iespēju, kā “atrasties dabā”. Mājvietas stāstā šo jēdzienu paužam visvienkāršākajā un tiešākajā veidā, jo visu iepriekšējo vasaru dzīvojām dabā, t.i., ārpus telpām (ja neskaita telti nakšņošanām). Un daba ietver sevī arī laika apstākļus, kuri vienā jaukā drēgni vējaini lietainā dienā cilvēka līdzsvaram (un arī šambungām) paģēr MĀJVIETU.
Protams, šī ideja par mājvietu neradās spontāni, gluži otrādi, jau tad, kad tika meklēta īstā pļava, vienlaicīgi tika meklētas iespējas, kādu īsto māju būvēt, lai tā būtu līdzsvarā ar dabu un tādējādi arī papildus balsts, kas šo harmoniju uzturētu arī pašos. Domas veda šādā virzienā: dabā aug koki un zāle, dabā ir māls un smiltis un dabā mīt arī Lauris un Arnita, kuriem ir radošs gars, apķērīgs prāts, čaklas rokas un liela paļāvība savam dzīves ceļam. Un tāpat kā saskaitāmos mainot vietām summa nemainās, tāpat arī mainot vietām kokus, zāli, mālus un smiltis līdzsvars izjaukts netiek, toties ir radusies MĀJVIETA. Tāda, kuru var uzbūvēt divatā 4 mēnešu laikā netērējot laiku, nervus un līdzekļus kredītiestāžu procesos un būvniecības veikalu valstībās, vien nopirkt skrūves, naglas, dažus cementa maisus, pārdesmit ķieģeļus un piecas/sešas trubas krāsnij un pāris plēves jumtam. Mājvieta tapa lielā mierā un paļāvībā. Paļāvībā tam, ka paspēsim LAIKĀ un mierā tādējādi, ka būvniecība netraucēja baudīt dzīvi un vasaru kopumā. Gan svētkus svinējām, gan ciemiņus uzņēmām, gan paši šur tur pabraukājām un pabungojām.
Šis stāsts top 2017.gada pirmajās dienās, kurās Daba atnesusi lielu salu (esot pāri pa mīnus divdesmit). Bet mūsu MĀJĀ, kas celta no malkas bluķiem un māla, kura ir apaļa kā liela šambunga ar velēnu cepurīti, mājā, kurā kuras raķeškrāsns un silst mūrītis, šķiet, ir vasara. Vienīgi leduspuķes uz rūtīm neļauj zaudēt realitātes izjūtu.
Kā tad tapa mūsu māja? Mēs, šambungas, pastāstīsim, kā mēs to piedzīvojām..
Kur? Kādu? Cik lielu?
Šie būtiskie jautājumi acīmredzot tika uzdoti un atbildes saņemtas jau sen un citos apziņas līmeņos. Jo par to, kā tie tika risināti uz zemes, pat īsti nav ko rakstīt.
“Kur?” Šis jautājums bez jebkādām domstarpībām, variantiem vai diskusijām tika izlemts jau pirmajā vakarā. Visa mūsu pļava ir skaista, bet MĀJAS vieta – visskaistākā. Ne pašā kalnā, ne pašā ielejā, priedīšu jaunaudzē, ar skatu uz ezeru, uz Leo, uz mežu un pat uz nosacīti piebraucamo ceļu. Pirmo mēnesi, kamēr vēl tikai slējām pagaidu apmetni un būvniecībai i ne klāt neķērāmies, Arnita šo MĀJAS vietu ik rītu izmantoja kā vingrošanas zāli, kur ar vārdu “zāle” var apzīmēt gan telpu, gan pļavas segumu.
“Kādu?” Ne mazāko šaubu. Pētot “tehnoloģijas” internetā un pievienojot savu vēlmi, nepieciešamību un varēšanu, Lauris māju bija uzzīmējis jau pērnajā pavasarī. Vidēji liela, vizuāli apaļa, bet faktiski – 13 stūru un 13 sienu māja ar tikpat vizuāli apaļu, bet faktiski 13-stūru piramīdas veida kārklu/velēnas jumtu. Sienas mūrētas no malkas bluķiem un māla. Tāda pasaku mājiņa.
“Cik lielu?” Tas notika tā: skaistā vasaras vakarā, apbruņojušies ar 14 mietiņiem, Lauris un Arnita devās uz izraudzīto mājas vietu. Viens mietiņš iezīmēja centru, bet pārējie – stūrus apmēram 4 metrus visapkārt centram. Nav pārāk vienkārši garas zāles, mazu pakalniņu un kukuržņu mudžeklī stādīties priekšā, vai tieši šāds mājas lielums būs īstais, bet ar šodienas aci varam teikt – ir tik labi, cik vien var būt!
Viss tālākais notika turot acis plaši atvērtas, dzīvojot un darbojoties, un paļaujoties uz to, ka “viss atrisināsies. Interesanti – kā?”. Jo būvniecība nenotika pēc vispārpieņemtām praksēm “projektsà aprēķini à veikals à būvējam”. Nē. Fokusējāmies uz to, ko tobrīd cēlām, un, gribi, tici, gribi, nē – tieši darot radās idejas un iespējas tam, no kā darīt šo un ko darīt tālāk.
Mājas stūri un kores jeb “karkass”
Kāpēc vasaras vidū Lauris apcerīgi un apņēmīgi ar un bez zāģa krustām šķērsām apstaigāja sava meža teritoriju? Pareizi – tāpēc, ka viņš cēla māju! Pareizāk sakot, montēja mājas karkasu, kas sastāv no baļķiem. Resnāki – stūriem, tievāki un īsāki – korēm un “padusēm”, bet pavisam slaidi un gari (6m!) – jumta spārēm. Mežs iedeva visam, Gan kalst sākušu priedi, gan vētras aizlauztu vīksnu vai alksni. Nebija gluži tā, ka “izskaitījām à piemeklējām à izvilkām no meža”. Process virzījās pakāpeniski. Kāds stabs jau ierakts, kāds koks jau nomizots, kāds - izvilkts no meža, bet kāds – tikai noskatīts. Bet pats interesantākais ir tas, cik precīzi katrs nākamais stabs un šķērsbaļķis iegūla tam paredzētajā vietā – kā puzles gabaliņš. Tehniski viss izskatās un ir tā – karkasa galveno “masu” veido jau pieminētie 13 stabi – stūri, kas uzsēdināti uz nelielās bedrītēs ieguldītiem laukakmeņiem, kurās vēlāk vēl tika ieliets cements. Savā starpā šie stabi savienoti ar korēm, kuru katru ar stabu savieno 2 “paduses”. Tāda Stounhedža, tikai no kokiem.
Jumts
Jumts mūsu mājai ir milzīgs! No attāluma visa māja izskatās kā viens vienīgs jumts. Tā darināšana prasīja daudz – izturību, precizitāti, veiklību un spēku. Jumta spāres veido trīspadsmit 6 metrus gari baļķi, kuri balstās katrs uz sava mājas karkasa 13 stūru baļķiem, bet augšā novietojas cits uz cita pēc “saules” principa. Šāda konstrukcija ir sevi balstoša. Katru no spārēm satur vēl divi īsāki baļķi, un visu šo padarīšanu gar mājas korēm ietver baļķu/dēļu “vainags”, kurš ņemot vērā to, ka māja atrodas pa pusei kalnā, nav vienmērīgs, bet gan viļņots, atgādinot rūķīšu mājiņu.
Nākamais solis – jumta pamats. Ja mājas minimodelītim – tualetei kārklus deva pašu mežs, tad mājas milzu jumta vajadzībām gan tika veikti vairāki izbraucieni pa Latgales grāvmalēm, kur kārklu netrūkst. Aptuveni izskaitījām – mūsu jumtu veido ap 1000 kārklu! Kādu josliņu Lauris izpina caur spārēm kā milzu grozu, bet pārējo – pienagloja ar īpašām jumta naglām. Kā tāds čakls zirneklis Lauris noauda mūsu tīklu – jumtu. Šī etapa finālā iegadījās skaistas dienas ar spožu sauli un zilzilām debesīm. Guļot uz zemes un lūkojoties tajās caur kārklu pinumu gaismas un ēnu rotaļas mudināja sapņot un ceļot, vienlaikus baudot “šeit un tagad”. Bet nu cik ilgi gulēsi jāstrādā tālāk!
Nu bija pienācis brīdis, kad rūpīgi vērojām laika apstākļus un gatavojāmies tiem ļoti līdzdarboties. Kāpēc? Jo jumtu vajadzēja kārtīgi apsegt, kam, savukārt, bija nepieciešamas 2-3 secīgas bezvēja dienas, kas pļavas kalnu un pakalnu virpulī līdz šim pat nebija piedzīvotas. Un septembra sākumā pēkšņi iestājās rīts bez vēja. Jāķeras klāt, ticot un cerot, ka šāds laiks vēl vismaz vienu dienu uzkavēsies. Tas bija fokusēts darbs abiem. Lauris pārstāvēja “jumta frakciju”, bet Arnita skrēja visapkārt mājai, pieturēdama un padodama plēvju un ģeotekstila baķus no lejas.
Jumts sastāv no vairākām kārtām. Tūlīt virs kārklu pinuma tas viscaur nosegts ar ģeotekstilu (dārzniecībā izmantojams ūdenscaurlaidīgs materiāls “pret nezālēm”). Uz tā vienmērīgi izmētāts 3 siena zārdu saturs, turklāt daļa no siena iepriekšējā dienā tika izmērcēta mālos un izžāvēta saulītē (ugunsdrošībai). Siens tika sapļauts un sakrauts zārdos karstajā vasaras saulgriežu laikā. Virs siena – ūdensnecaurlaidīga plēve trīs kārtās, savukārt uz tās – spirālveidā izritināta drenāžas caurule, kuras funkcija ir noturēt velēnu. Visu šo nosedz vēl viena ģeotekstila kārta. Šie sasegšanas darbi patiešām un paldies, ka tā – tika steigšus izdarīti vēlreiz atkārtojam, vienīgajās 2,5 bezvēja dienās!
Tālāk sekoja – no kuras puses skatās – meditatīvs vai konveijera process pusotras nedēļas garumā. Tā bija velēnu likšana. Dienas kārtība bija sekojoša – no rīta Lauris no mājas “grīdas” sarok velēnas, tādējādi vienlaikus atbrīvojot grīdu un apgādājot jumtu. Un tad visas dienas garumā abi tās dauza un purina, atbrīvojot no lieka smaguma, bet saglabājot zemi ap saknēm, lai tās uz jumta ieaugtos. Ik pa brīdim Lauris uzkāpj uz jumta, kur izkārto jau gatavās. Pāris ēšanas pauzes dienā, bet tad – atpakaļ pie velēnām. Kopā tika “izpurināta” tāda melnzemes kaudze, kas pietiktu neliela dārziņa iekopšanai nākampavasar, ja tādā virzienā vedīs tālākais ceļš.
“Grīda” un pamati
Vārds “grīda” likts pēdiņās, jo pagaidām tas nozīmēja vien velēnas rakumu izlīdzināšanu un visa mājas laukuma nolīmeņošanu. Tā kā māja ir pakalnā, tās viena daļa atradās augstāk, cik nu iespējams, no tās tika noņemts, lai piestiķētu zemākajai daļai. Jāatzīst, galda kājas vienalga nācās vienā pusē apzāģēt, lai āboli neripo nost no tā.
Pirms ķerties klāt sienām starp stabiem visapkārt mājai tika izrakta akmens upe (grāvis, kurā iebērti akmeņi) un tajā ieliets cements. Pamati, tā teikt.
Sienas jeb MŪRĒŠANA
“Viss atrisināsies. Interesanti – kā?” Šajā stāstā jau reiz pieminēta brīnišķīga dzīves īstenība, kura piedod tai (dzīvei) īpašas krāsas, skaņas un garšas. Pie nosacījuma, ja šo “interesanti kā?” nevis vienkārši gaida, bet dara lietas labā labāko dotajos apstākļos. Un galvenais – brīžos kad tas “viss” risinās, šo “kā?” tiešām atcerēties uztvert ar interesi, nevis krist izmisumā vai liekās darbībās.
Mūsu stāstā šis “interesanti – kā?” pilnībā attiecās uz sienām. Sienas sastāv no malkas bluķiem un māla, un tas, ko pirms mūrēšanas zinājām, ka nezinājām, bija: 1) Kur ņemsim mālu? Un 2) Kur ņemsim malku. Savukārt tas, ko nemaz nezinājām, ka nezinājām, bija 3) Kur ņemsim logus?
1) Māls. Pavasarī, kad vēl dzīvojām pilsētā, Helsus festivālā sastapām foršos herbalistus Bušus, kuriem pastāstījām savu ieceri. Nākamais loģiskais jautājums no viņu puses bija “vai māls tur ir?”, uz ko Lauris varēja vien atbildēt, ka paļaujas uz to, ka ir. Turpat uz vietas Sandra piedāvāja Māla rituālu, t.i., iedeva māla piku, ar kuru Lauris ierīvēja pēdas un plaukstas. Un kad jau bijām šeit, parokot še, parokot tur, atklājās – māls ir visur! Bedrē, kas radusies, rokot mālus mājai, tagad var veidot pagrabu!
2) Malka. Šeit notikumi risinājās ilgāk. Laika gāja, rudens nāca, jumts teju gatavs, jādomā par sienām, bet malkas nav. Mūsmežā – ne to koku, ne tas izmērs, ne tas daudzums. Ik pa brītiņam pameklējuši internetā, bet neko piemērotu neatraduši, Lauris un Arnita nolēma, ka jāvēro – būs kas interesants. Bet ja tomēr ne, tad braukās vien pa malkas plačiem. Un jā – īstajā brīdī uzradās īstie cilvēki. Kādam draugam no Zemgales bija kāds klases biedrs Latgalē, kurš uzreiz atcerējās kādu kaimiņu, kuram visu vasaru malka pagalmā stāvot. Daudz malkas, kuru nekādi nesanāk pārdot. Nu ja – jo tā tak mūs gaidīja! Tieši tāda, tieši tik, lai mājai pietiktu un vēl visai ziemai ko kurināt būtu. Daļu no milzu baļķiem Lauris zāģēja viņmājās, bet daļu veda tāpat, visā garumā. Traktors ar piekabi mūsmājās iegriezās 7 reizes, lai to visu atgādātu. Mājas sienas veido melnalksnis – ciets, stiprs un mitrumizturīgs koks – ne velti no tāda taisa laipas un laivas.
3) Logi. Šis jautājums atrisinājās, tiklīdz domās izskanējis, Vienu vakaru pirms miega Lauris pēkšņi sāk domāt par logiem. Vai mērīt un pasūtīt stikliniekiem, vai kā? Un tieši tajā brīdī zvans no Laura tantes, dzimtas vecākās, sak, vai logus nevajag? Viņai pilns šķūnītis Ulmaņlaika logu, skolai nomainījuši pret jaunajiem, . vecos atdevuši siltumnīcai. Tā mēs tikām pie 6 dažādiem logiem – liela, maza, horizontāla, vertikāla, slīpa, verama un vēl viena verama. Brīnāmies, ka nebrīnāmies!
Ko lai stāstām par pašu mūrēšanu? Spēks, pārliecība, precizitāte, pacietība, bet galvenais – nezaudēt prieku. Viegli jau nebija. Katrs baļķis jāsazāģē vienādos 40 cm garos baļķīšos-pagalītēs. Katrs no tiem jānomizo (Lauris to darīja ar cirvi). Jāizrok māls, jāsaved uz notikumu vietu, lielās vannās jāsajauc ar ūdeni un smiltīm un jāsamīca. Neticiet interneta klipiņiem, ka to var darīt ar plikām kājām, dejojot lambadu. Vismaz ne Latgalē. Ja to dara ar zābakiem, tad viens, div’ – iestidzis ka ne pakustēt. Ja ar plikām kājām – auksti un akmenīši duras kājās. Lauris mālus mīcīja un maisīja ar lielo lāpstu. Arnita mēģināja lāpstu ne pakustināt! Pati mūrēšana notika tā – uztaisa māla “celiņus”, uzguldina uz tiem baļķi vai pagali (ja baļķis pa lielu), spraugās saber skaidas, un tā n-tās reizes n-to dienu garumā. Neesam skaitījuši, cik baļķi un pagales veido māju, bet daudz! Mūrdarbus veica Lauris, bet Arnita ar mazu karotīti šur tur piešpahtelēja un palīdzināja.
Kopumā ņemot – ja Laurim būtu čakla mācekļu brigāde, kas sazāģē un nomizo baļķus, sarok, saved un samīca mālu un ja laiks un LAIKS nekoriģētu apstākļus un nemudinātu sakārtot prioritātes, tad sienas varētu uzmūrēt vai nu ātri 2 nedēļās (vienā dienā viena siena) vai nu mierīgā tempā mēneša laikā (divās dienās viena siena). Bet dzīvē visu smalki izplānot nevar. Pēkšņi aizvērās vasaras vārti un stiprās lietus vētras izpurināja mūsu pagaidu mītni – tents jumti vairs nesargāja, nācās steigšus pārcelt iedzīvi uz māju, kurai tobrīd gan bija gatavas vien nepilnas 3 sienas, toties jumts gan drošs. Bija jābūvē “bēniņi”, kur glabāt mantas, jāceļ mazā telts zem jumta un lielākā daļa mājas neesošo sienu jāaizsedz ar tentiem, lai pasargātos no vēja. Neparasti agri atnāca ziema – bija jāmūrē krāsns, vismaz tik daudz, lai tā pildītu savu funkciju – gatavotu ēst un sildītu. Turpat, “stroikā” tad nu notika visa mūsu dzīve un sadzīve – gulējām, saimniekojām, ēdām un mūrējām sienas, un vakaros sildījāmies pie pamazām topošās krāsns. Diezgan skarbs oktobris un novembris, īpaši atceroties to tagad, kad siltā mājā sēžam vienos krekliņos. Bet vienlaikus ļoti skaists un vērtīgs laiks, kas lika “sagrupēties”, atšķirt patiesās vajadzības no iegribām, būtību no ilūzijas, saprast, kam ir vērts tērēt enerģiju, kam ne. Un pāri visam – prieks un pārliecība, ka tieši šī ir mūsu īstā dzīve, kas notiek tieši šobrīd. Patiešām, ik pa brīdim šajos drēgnajos vakaros pufaikās sēžot savā stroikā domājām, jā, ir paskarbi, bet vienalga, šī ir vieta, kur šobrīd vēlamies būt visvairāk no visām citām vietām. Turklāt miljoniem cilvēku visā pasaulē dzīvo apstākļos, kurus nenosauksi par komfortu, tāpēc ne par kādiem varoņiem sevi neuzskatījām nevienu brīdi. Jā, jā, arī mēs, šambungas, ne!
Kopumā mūrējām gandrīz divus mēnešus – no 29.septembra līdz 20.novembrim. Kad tuvojāmies finālam, smējāmies, nevar saprast, vai siltāk kļūst ar katru dienu, vai katru sienu. Pēdējo pagali Lauris un Arnita iemūrēja abi kopā. Un tad tikai atlika uzsist smagas dēļu durvis, aizlikt māju “aiz atslēgas” un uz 5 dienām aizbraukt “retrītā” uz pilsētu – apciemot mammas, paskatīties spogulī un siltā ūdenī izskalot mālus no matiem un bārdas. Un ik pa brīdim vienam otram atgādināt: “Ē… Mēs esam uzcēluši māju!”
Krāsns
Gan mēs – šambungas, gan Lauris un Arnita ir tādi īsteni ugunskurēji – jau ilgu laiku diendienā uguns pēc vajadzības tika kurta gan pavardam, gan pēc vajadzības arī rituāliem. Bet ja ir māja, tad tajā ir vajadzīga krāsns. Tāpat kā māju, arī krāsni Lauris izpētīja internetā, atcerējās, uzzīmēja uz lapas, pēc tam uzzīmēja smiltīs – un uztaisīja. Protams, tas nenotika vienā dienā, kā jau iepriekš stāstā minēts, krāsni sākām mūrēt un uzreiz kurināt jau tad, kad vēl neviena siena nebija gatava. Un pilnībā pabeigta krāsns ir šodien – 7.janvārī.
Mums ir tā sauktā raķeškrāsns. Atšķirībā no tradicionālajām krāsnīm, šai karstais gaiss netiek uzreiz pa skursteni aizsūtīts debesīs, bet gan izlaists pa māju kā nu kurš saimnieks to vēlas. Mums šo siltuma avotu veido trīs cauruļu “čūska”, kuru aptver akmeņu un māla mūrītis. Viss notiek tā: attaisa krāsns durtiņas, un iemet pagales. Tieši virs krāsns mutes ir plīts riņķi, kurš tiek uzkarsēts, pagalēm kuroties. Tālāk vilkme ievelk karsto gaisu iekšējā skurstenī (aptuveni metru augstā), uz kura uzsēdināta muca, kura, savukārt šo pašu karsto gaisu nospiež zemāk un iedzen cauruļu “čūskā”. Tur gaiss vēl izlīkumo un tikai tad pa sienu ārā aiziet skurstenī un kūp kā dūmi. Internetā atrodami tehniski/profesionālāki šī procesa apraksti, bet galvenais, ka ir silts! Muca ir tik karsta, ka tai nevar ne piedurties (dažreiz uz tās vāram ūdeni tējkannā, kad plīts riņķis aizņemts ar putras katlu). Ilgu laiku, kamēr prioritāte bija sienas, cauruļu čūsku izmantojām kā radiatorus, uz kuriem ātri izžuva jebkurš apģērba gabals. Bet tiklīdz sienas bija gatavas, šo cauruļu konstrukciju Lauris iežogoja ar akmeņu-māla “bortiņu”, iekšā sabēra un pieblietēja smiltis un virsu pārsedza ar biezu māla kārtu. Nu mums ir mūrītis, kuru vēl pētīsim, kā labāk izmantot – gultai, sēžamajam vai vēl kā. Šobrīd galvenais – tas silda un uz tā var žāvēt atkal jau – gan apģērbus, gan bungu riņķus, gan arī spaiņos kausēt sniegu. Arī krāsns mutes ugunsdrošo ķieģeļu karkasu Lauris apmūrēja ar akmeņiem un mālu, bet tad, kad ievērojām, ka šī lielā krāsns rada vēlmi iet ārā, taisīt vaļā durvis un nedaudz dullu galvu, sapratām, ka tā ņem skābekli no mājas. Tāpēc vēl tika ierakta caurule, kas piegādā krāsnij gaisu no āra. Nu krāsns ir gatava!
Kas mums vēl ir jādara
Klīst tāds teiciens, ka māja nekad nav gatava. Arī mēs vērojam, kā māja ziemo, ko viņa vēlas, ko mēs vēlamies. Tomēr negribam pārvērst savu māju par “nebeidzamo stāstu”, gluži otrādi, cienīgi ļaut tai dzīvot pašai par sevi, paši tajā dzīvojot un sadzīvojot. Un no šāda skatu punkta raugoties, vēl taps grīdu, kas būs koka bruģis – bērzu ripas, kurām starpās sabērtas skaidas un māls. Vēl taps jumta lodziņš tornītī, kam speciāli tika atstāta velēnu nenosegta vieta. Nu un pārējie darbiņi tam, lai smuki – kāds aizkariņš, kāds galdautiņš, nu tādi sadzīviski nieki. Šobrīd kaut kur tālumā tuvojas pavasaris un ir atkal jauni darbi – bungas, klūgas, Spēka vieta. Dzīvosim, redzēsim, ko kur un kā! Brauciet ciemos!