BunguBungu stāsts
Lai arī Laikā nav ne sākuma, ne beigu, tomēr gribās jau noķert vienu Pirmo impulsu un arī kādu no stāsta varoņiem nosaukt par Pirmo. Lai tomēr nebūtu jālieto tik galēji vārdi, Šambungu stāstā šo noķerto sākotnējo mirkli ilustrējam mēs – BunguBungas!
Bungubungas ir divas, jo BunguBunguBungotāji ir divi.
Lauris un viņa BunguBungas
Ikviens mēro savu Ceļu savā Laikā pie savām Bungām. Laura Laiks pienāca lietainā, vējainā rudenī, bet Ceļš veda uz ziemeļiem - Igauniju. Turklāt nevis šā tā, bet vienatnē minot velosipēda pedāļus. Tādējādi nodomam, kas bija radies daudz agrāk, pati dabas un ceļa īpaši tuvā klātbūtne ļāva pārveidoties pārliecībā un paļāvībā notikumu īstumam. Ceļasomā, protams, bija telts, sērkociņi un nazis, tomēr lielākā vieta tika piešķirta paļāvībai piedzīvojumam, kas soli pa solim ieripināja bungu pasaulē. Par ceļa maģiskumu un esību īstajā Laikā īstajā Vietā vēstīja daudzas maģiskas zīmes. Sākot no tāda sīkuma - kad ceļā it kā nesaprotamā veidā pēkšņi atskrūvējās kāda viena no velo detaļām, tieši tajā brīdī, tajā vietā uz ceļa atkal it kā nesaprotamā veidā guļ skrūvgriezis. Un tādā plūsmā ritēja viss ceļš, rezultējoties galamērķa sasniegšanā brīnumainā veidā, bez kartes un visādiem „gps-iem”, ļaujoties vides zīmēm un savai intuīcijai. Turpmāko dienu laikā kopā ar jauši nejaušiem domubiedriem tapa Bungubungas, līdz ar to piepildot maģisko piedzīvojumu, Nodoms saplūda ar Dzīvi.
Arnita un viņas BunguBungas
Laikā un Ceļā notiek maģiskas likumsakarības, par kurām „brīnāmies, ka nebrīnāmies”. Un tikpat maģiski likumsakarīgi tapa Arnitas BunguBungas. Pašā vasaras vidū, notikumu un laikapstākļu karstumā Pokaiņu mežā un Ikšķiles Daugavmalā. Šīs BunguBungas jau no pirmajiem dzīves mirkļiem saņēma pilnu spektru gan no dabas spēkiem, gan darbībā. Vēl nenožuvušas, tās izbaudīja īstu gaismas un skaņu spēli pērkona negaisa naktī. Pēc pāris dienām tās devās atkal jau uz ziemeļiem – Igauniju, kur tikās ar tādiem, kas dzīvo vai vēlas dzīvot PA ĪSTAM. Jau pirmajā – turklāt pilnmēness - naktī pie lielā ugunskura notika visu klātesošo samaņu bungu aplis, arī BunguBungas tajā piedalījās, un tikai tur tā līdz galam izžuva un pa īstam sāka skanēt. Kā arī tika iesvētītas RIKTĪGĀ Šamaniskajā rituālā, kurā klātesošas bija visas stihijas. Ar šādiem iespaidiem un piedzīvojumiem piepildītas Bungubungas pāris nedēļas dzīvojās pa Pokaiņu mežu. Tur tās tika pie vālītes (Velniņa) un roktura (Zvaigznītes), kuriem ARĪ ir savi stāsti, par kuriem - citreiz.
