Bungu darbnīca Bez robežām

.

Robežas visās šī vārda nozīmēs ir izdomāts un subjektīvs jēdziens.

Gan ieradumu, gan priekšstatu, gan arī valstu un valodu robežas. Tām noteiktā vietā un laikā noteikti ir noteiktas funkcijas. Bet ļoti veselīgi, attīstoši un interesanti šad tad ir šīs robežas pārkāpt, izpludināt vai nojaukt.

Bungu darbnīcā, kas mirkli pirms Pavasara saulgriežiem risinājās Bārbeles novada lauku sētā “Everti” tika visādos veidos pārbīdītas un dzēstas visādas robežas.

* Teritoriālās robežas. Šai vietā un laikā sapulcējās labi ļaudis no tuvākiem kaimiņiem, Rīgas, Jelgavas Krāslavas un no krietni tālākām vietām kā Maskava un Komi republika. Kopā ar Šambungu pavēlniekiem no Aglonas novada un mājas saimniekiem darbojāmies 15 cilvēki un tapa 11 bungas.

* Bungu darbnīcu standarta vides robežas. Bungu darināšana ir visai netīrs un, saucot lietas īstajos vārdos, ne visai tīkamu aromātu ieskaujošs process. Tāpēc parasti tas norisinās slietenī, nojumē, šķūnītī vai vienkārši ārā – vietā, kuru nav žēl piešmucēt vai piesmirdināt. Bet te. Bungu darbnīca notika… muzejā!!! Jā, jā, lauku sēta Everti ir kultūras piemineklis un viena no dzīvojamās mājas telpām ir pilnībā atvēlēta Kristīnes vectēva brāļa mākslinieka Nikolaja Rutkovska gleznām un citām dzīves un radošās darbības liecībām – autentiskām mēbelēm, dzimtas grāmatām un citām relikvijām. Vairāk par muzeju var palasīt šeit, bet tajās divās dienās pašam māksliniekam no pašportreta nolūkojoties muzejs pārvērtās par varenu bungu darbnīcu. Protams, galdus un grīdas pārklājot ar vaskadrānām un visādi citādi – darbos, domās un sajūtās – veltot cieņu videi un ar to saistītajām dvēselēm.

* Darba apģērba jeb “dresskoda” robežas. Parasti gatavojot bungas priekšroka tiek dota kaut kādam vecam apģērbam, kuru nav žēl sabojāt. Bet temperamentīgās pašmāju un kaimiņzemes skaistules sparīgi un pārliecinoši darbojās ar pūdētajām kazu un stirnu ādām skaistās kleitās un tuvojoties pusnakts stundai – halātiņos, naktskreklos un pidžamās! Savukārt pašā pirmajā posmā - ādu dīrāšanā, kas norisinājās ārā krietnos mīnusos, Kristīne dāsni atvēra savas lādes un skapjus, lai viešņas var sakombinēt sev siltu apģērbu no tā, kas ir. Tas izvērtās par improvizētu modes skati.

* Paradumu un žestu robežu paplašināšana. Bet problēmām atglaust traucējošu tīro matu šķipsnu ar “ādaini gļotainu” plaukstu, pīrādziņu vai cepumu uzkošana ar tieši to pašu roku, Plikām rokām dīrāt ādas mīnus padsmit grādos, aizmirstot par manikīru. Bungu darināšanai lietot āmuru, zāģi un pat urbi. To visu darīt 8 – 9 stundas, dziedot un smejoties. Un pašām brīnīties – tiešām? Mēs to visu darām?

Šī bungu darbnīca sākās jau vismaz 4 mēnešus pirms tās faktiskā sākuma. Kādā novembra dienā saņēmām ziņu no foršajiem pirtniekiem, zālīšu zinātājiem, visādu roku un gara darbu pratējiem Ivara un Kristīnes, kuru rīkotajos festivālos “Laika rata pietura” arī mēs, Šambungas esam ņēmušas dalību. Sak, martā domubiedru grupiņa no Latvijas un Krievijas Evertos izdzīvos pirtszinības un Lielo dienu, un gribot arī taisīt bungas. Lieliski! Jāsāk gatavoties! Ivars gādāja ādas no vietējiem medniekiem, Lauris visas ziemas garumā citu darbu un pašiem savu bungu un bungu darbnīcu plūsmā – vakaros vīlēja dažādu izmēru un dizaina riņķus visām gaumēm. Kopā ap 30, tā, lai dāmām ir liela izvēle.

Tā nu žilbinoši saulaini vējaini aukstā rītā starp ziemu un pavasari devāmies ceļā. Kamēr meitenes ieradās – kura ar lidmašīnu, kura ar vilcienu, kura ar savu auto vai tepat no kaimiņiem ar kājām – ar Kristīni izrunājām visu ko no pazemes valstības līdz pat kosmosam.

Kad visas bija klāt, pēc gardām pusdienām un īsas ievadlekcijas bungu tapšana varēja sākties. Tā norisinājās divās daļās. Ādas tika dīrātas pagalmā, to sadale notika pēc nejaušības principa, kas izrādījās likumsakarīga. Katra tika pie sev visatbilstošākās  kaziņas vai stirniņas, lielas vai mazas, vieglāk vai grūtāk plūcamas. Auksti, grūti, bet dziesmas un smiekli neapklusa ne mirkli. Arnita un mājas saimnieks Ivars visur mēģināja iespraukties ar fotoaparātiem – katrs savai – Šambungu un Evertu - mājas lapai. Kad viss liekais bija nost un sals vairs nedeva atelpu, darbs turpinājās jau pieminētajā muzejā. Tur notika riņķu izvēle un visi
“sīkie, smalkie rokdarbiņi” ar šķērēm, striķiem un jau pieminētajiem āmuriem, zāģiem un urbjiem. Tapa brīnišķīgi instrumenti. Darbošanās ieilga krietni pāri pusnaktij. Bet jo lielāks nogurums, jo vairāk masku krita, jo lielāka raisījās savstarpēja tuvība un sirsnība. Dziesmas, dziesmas. Īpašu atzinību ieguva Šambungu izpildītā grupas “Ļube” skaistā dziesma Koņ (Zirgs), tiesa gan, ar nedaudz pamainītiem vārdiem tieši robežu jautājumos, kuru kaimiņvalsts viešņas pasludināja par Šamanisko bungu himnu. To dziedājām vairākkārt.

Nākamajā rītā, kamēr čaklās meitenes Kristīnes vadībā apguva latviskās pirts tradīcijas, Lauris uzmeta meistara aci un pielika meistara roku visām bungām – kuru pievilkt, kuru pārspriegot, kuru palaist vaļīgāk. Bet pusdienlaikā – ak, skaistums! Visas dāmas kleitās, mirdzošām acīm un rotām – īpaši posušās savu bungu saņemšanai. Tā izvērtās svinīga kā maģistra diplomu izsniegšana. Lauris katrai savu bungu radītājai personīgi teica kādu atbilstošu vārdu – par bungām, par Laiku, par Dzīvi.

Noslēdzām šo divu dienu darbu – jā, ar kopīgi dziedātu  Šamanisko bungu himnu. Jā, bungas ir kā zirgs – uzticīgas, uzticamas, vienmēr līdzās. Īsts ceļabiedrs. Vienalga, naktī pļavā (Vidu nočju v poļe s koņom) vai dienā pilsētas centrā. Tās parāda, cik apkārtējā un, galvenais, iekšējā pasaule ir bezgalīga. Bez robežām!