VARĒŠANAS bungu darbnīca

.

Sit, Jānīti, VARA bungas vārtu staba galiņā!

Šie ievadvārdi Intas bungu darbnīcai izvēlēti ne tikai tāpēc, ka tā notika Vasaras Saulstāvju silti-smaržīgi-garšīgi-ziedoši-reibinošo enerģiju plūsmās. Arī tāpēc, ka bungas patiesi ir īpašs spēka un VARĒŠANAS (vara kā VARĒŠANA nevis kā metāls VARŠ), kuru bungot un spēlēt uzdrīkstējās ne kurš katrs. Pēc nostātiem senlaikos vārdā Jānis drīkstējuši saukties vien krīvi – svēti cilvēki, tautas priesteri, kas pārvaldījuši un glabājuši senču zināšanas un nodevuši tās tālāk – tādiem pašiem spējīgiem un varošiem cilvēkiem. Un kad nāca tumsas laiki, šīs zināšanas lika uz informācijas nesējiem – tradīcijām, pasakām, mītiem, leģendām, ticējumiem, tautas dziesmām un dejām – lai tās nesagrozītas iznestu cauri šai tumsai. Turklāt tolaik šos zinātājus iznīcināja ar visiem viņa spēka instrumentiem. Tāpēc šolaikos, šķiet, ir maz ziņu par bungām kā tautas instrumentu, galvenokārt minētas kokle un stabule. Bet šolaiki prasa arī vērt vaļā un atšifrēt tradīcijās un citos nesējos ielikto informāciju un to lietot. Tumsas laiki ir beigušies – laiks apzināties, domāt un dzīvot! Un ko tad rāda šī tautas dziesma? To, ka bungas nokļūst, skan, vibrē un darbojas tā rokās, kurš ir atradis un jau kādu laiku IET SAVU DZĪVES CEĻU. Kurš redz, dzird, jūt, domā, saprot un dzīvo augstāk, plašāk un dziļāk. Tā, kurš VAR!

Inta ir šāds cilvēks. Jau ilgāku laiku šī smuidrā un dzirkstoši smejošā kurzemniece pārliecinoši iet savu sirds ceļu. Kā Sieviete, sieva, māte. Kā lielu māju un saimniecības saimniece. Kā eneagrammas, koučinga, Transformācijas spēles, dažādu meditāciju un citu ķermeņa un gara prakšu meistare. Kā Dvēsele, kura sev dotajā laikā uz zemes dzīvo un rada savu dzīvi.

Inta ar dzīvesbiedru Kasparu uz mūsmājām ceļoja teju no otra Latvijas gala – no Aizputes novada. Ar pirms tam sagatavotu (kā allaž Laura telefoniskā uzraudzībā) stirniņas ādu auto kravas kastē. Maza atkāpe – mums, Šambungām, tieši šis Kurzemes novads ir īpašs “portāls” – trīs no mums jau tur bungo, un nu jau arī ceturtās – Intas bungas.

Kādās noskaņās tad plūda šī Varēšanas bungu darbnīca? Varēšanas noskaņās! Katrs no dalībniekiem stāstīja, rādīja, gatavoja un demonstrēja savas varēšanas, un tās visas savijās kopīgā vainagā – bungu darināšana, būvniecība, aitkopība, galdniecība, ģeoekoloģija, bungošana, elektrotehnika, kosmoloģija, putras vārīšana, dziedāšana, fotografēšana un stāstu radīšana. Jā, jā, divu stāstu, jo vienlaikus ar mūsu, Šambungu stāstu, Inta ir radījusi arī savu stāstu – to var izlasīt šeit.

Tam visam pa vidu tapa skaistas bungas. Varbūt tāpēc, ka Saulstāvji, varbūt tāpēc, ka Inta pati ir tik gaiša un saulaina, bungās ir ievijušās divas saules. Dzeltenais saules riņķis. Un rokturītis, kas viegli uzmeistarojās saules veidolā. Arī laiks rādīja Saules lielo Var(ēšan)u pār visu. Lai arī padebeši ik pa brītiņam iekrāsojās tumšāki un kāda lietus lāse nopilēja, lai arī vējš ik pa brītiņam draudīgākus pūtienus uzpūta, tomēr jau ik nākamajā brīdī saule sildīja un žilbināja. Vien tad, kad jaunās bungas žuva pie ugunskura, tieši brīdī, kad Kaspars un Inta peldējās mūsu Foļvarokā, varena lietusgāze nomazgāja visu un visus – gan pļavu, gan ceļu, gan auto un māju, gan tos, kas pie ugunskura, gan tos, kas ezerā.

Ceļš no Aizputes novada līdz Aglonas novadam prasa Varēšanu turēt modru roku uz stūres, kāju uz pedāļa un visas maņas uz vidi piecu stundu garumā. Ceļš pa savu dzīvi UZ savām bungām un pēc tam pa savu dzīvi AR bungām prasa VARĒŠANU. VARĒŠANU DZĪVOT PA ĪSTAM!

Līgo!

(Intas un Arnitas foto)