Skāba un salda krējuma bungu darbnīca

Šodien neviens vairs nešaubās, ka pasaule mainās, dažās sfērās pat “apgriežas kājām gaisā”. Un viena no šīm sfērām ir mijiedarbība un attiecības starp dažādām paaudzēm.

 Ja senlaikos jaunie mācījās no vecajiem, tad šodien ļoti bieži ir otrādi. Zeme maina savas frekvences, mēs, pagājušajā gadu tūkstotī dzimušie, reizēm viegli, bet reizēm caur visādiem izaicinājumiem maināmies kopā ar Zemi. Bet jaunieši, pusaudži un mazie ir nākuši jau uz Jauno Zemi, Jauno pasauli, paši jau esot jaunajās frekvencēs. Tāpēc mums, vecākajiem, ir vērts ieklausīties jaunajos un mācīties no viņiem.

Septiņgadīgā Rūta dienā, kad vesels bariņš mūsmājās bungas, pusdienas un jautrības (ko nu kurš) taisīja, pie galda kā reiz izspēlēja ainiņu, kurā ir patiesa dzīves gudrība un Pasaules kārtība ietverta. Ēdienu, kurš gatavojot sautēts bagātīgā saldā krējuma porcijā, savā šķīvī Rūta gribēja aizdarīt ar skābo. Uz mammas un pārējo “prātīgo” galdabiedru norādi, ka varbūt nevajag, kas zina, ko vēders par to teiks utt., Rūta pauda savu viedokli “Bet tikai kopā ar skābo krējumu ēdienā var sagaršot saldo krējumu”. Lieliska līdzība! Tikai tumsā var saskatīt gaismu, tikai aukstumā var sajust un novērtēt siltumu, tikai atspēries pret zemi vari pacelties gaisā. Un tikai ar pacietību, paļāvību un pieņemšanu cilvēks īstajā brīdī var tikt pie savām īstajām bungām.

Šajā bungu darbnīcā gluži kā pirmajā saulītē burbuļojošās tērcītes saplūst strautiņos, ir saplūduši vairāki stāsti.

Viktorija ar mums sazinājās jau pērnajā novembrī. Gribot savas bungas. Vislabāk – gribot tās taisīt pati. Izrunājām esamo un vēlamo un vienojāmies, ka viņa “pa saviem kanāliem” runāsies ar savu zvēru, lai tas savā īstajā laikā dāvā savu ādu bungām. Varbūt ar mūsu starpniecību, varbūt kā citādi. Un tad, kad āda rokā – tad pie mums.

Marita ir tā drosmīgā vidzemniece, kura pērn pašā ziemas skarbumā kopā ar Ilzi ceļoja tālus ceļus, lai taptu trīs āzīšu bungas – visai ģimenei. Bungas izdevās lieliskas, par to Pērnajos Ziemas saulgriežos pārliecinājās arī Juris. Jurim uzreiz bija skaidrs – grib savas bungas. Grib tās taisīt pats. Bet Maritai bija āzīša Rūda āda. Viss vienkārši – āda Jurim uz gatavināšanu, vēstule mums ar sveicieniem gadu mijā un ziņu, ka drīz būšot klāt. Rūdis jau dzīves laikā bijis īsts cīnītājs, izdzīvojis neticamos apstākļos. Un gatavs aizstāvēt sevi arī no Citām pļavām, lai tikai Juris tiktu pie bungām. Jā, jā, Jurim nācās izvest īpašas “sarunas” ar savu suni, ka āda nav jauna spēļmantiņa viņa zobiem, bet gan topošās bungas. No šīs “apspriedes” ādā palicis “zīmogs’ – skaisti apaļš caurums kā miniatūras bundziņas. Bet labi, ka maliņā. Tā nu Juris pāris mēnešus gatavināja ādu, līdz marta sākumā saņēmām ziņu – būs ciemos darināt bungas kopā ar lieliem un maziem skatītājiem.

Šo pāris mēnešu laikā, kamēr Rūjienā mirka āda, Marita ar Viktoriju iepazinās kādos gudros kursos – tādos, kuros cita starpā arī uzsver, ka jaunajā paaudzē ir vērts ieklausīties. Reiz uz nodarbību Marita paņēma savas bungas. Viktorijai acis spīd, ausis vibrē, rokas sit ritmu – tas taču ir viņas sapnis jau divus gadus. Turklāt joprojām notiek sava zvēra gaidīšana. Vārds pa vārdam un secinājums – pasaule ir maza. Izrādās, Maritas bungas ir tapušas pļavā, uz kuru Viktorija pošas jau vairākus mēnešus. Un izrādās, ka pēc trīs dienām Marita turp dodas atkal – šoreiz kopā ar paziņu un domubiedru Juri, viņa dēlu 10 gadu veco Roju un savu meitu Rūtu. Varbūt Viktorija grib braukt ar viņiem? Bet protams! Tā nu atkal saņemam zvanu – šoreiz no Viktorijas. Viņa būs klāt, bet ādas nav… Tieši tajā brīdī Lauris Figvamā nodīrājis divus briežus un jau izgriezis apļus piecām bungām. Tā nu Viktorijas ceļš pie bungām nonāca līdz jaunam pagriezienam – āda ir, vēl tik jāuzbur bungas!

Tā nu mūsmājās ieradās vesela brigāde. Turklāt darbnīcas bija veselas divas. Bungu darbnīca figvamā, kurā saimniekoja Lauris, Juris un Viktorija, un kulināri/izklaidējošā darbnīca mājā, kurā abu bez 5 minūtēm pusaudžu bungošanas, koklēšanas, paslēpju spēlēšanas, zīmēšanas, lasīšanas un citu jautrību pavadībā Marita gatavoja Ķauci – puravu/burkānu/lēcu sautējumu vienā no šī stāsta galveno varoņu – Saldā krējuma – mērcītē. Bet Arnitai sanāca tekalēšanas-tipināšanas darbnīca ar fotoaparātu pie acs pa taciņu uz leju uz Figvamu, pa taciņu kalniņā uz māju. Un tā neskaitāmas reizes visas dienas garumā.

Kā tad gāja lejā, Figvamā? Diezgan raiti. Kamēr Juris noplūca āzīša melni balto kažoku, Viktorija mēģināja iztēlē no piecām dažāda lieluma ādas aplīšiem un kaudzes dažādu izmēru, krāsu un dizaina riņķiem uzalķīmiķot kaut ko 1:1, lai tās būtu VIŅAS bungas. Galu galā izvēlējās rudi sārto vidējo saulītes dizaina riņķi. Arī brieža āda, kas jau bija piegriezta vidējam izmēram, atstaroja ar iesārtu gaismu. Un zīmīgi – sārtā ir Viktorijas šī brīža mīļākā krāsa. Jau todien to varēja nojaust pēc matiem un kleitas, bet, izrādās, arī viņas istaba esot šajos toņos.

Savukārt Juris, kad āda bija notīrīta un kārtīgi izstiepta, ar prieku atklāja, ka ne suns, ne citas laika un dabas parādības nav radījušas šķēršļus LIELAJĀM bungām. Tik meistarīgi jāuzliek pāris vietās pāris mazu ielāpiņu, kuri, kad bungas izžūs, neradīs nedz vizuālu, nedz arī audiālu atšķirību. Juris savām bungām izvēlējās lielo, gludo šokolādes brūno riņķi.

Tālāk jau abi – Juris un Viktorija – darbojās vienā ātrumā, Laurim ik pa brīdim “pieslēdzoties” te vienam, te otram. Izsita ādā 32 caurumus, savēra striķus, nofiksēja ādas uz riņķiem. Vien saulīte pa to laiku aizslēpās aiz kokiem un vēsums iedzina trijotni mājā, kur tika veikti pēdējie darbi – “pagaidu” striķu vietā izveidots ādas lentīšu (Jura bungām) un izturīgu striķīšu (Viktorijas bungām) rokturītis.

Arī mājā pa to laiku neviens nesnauda. Ak vai, nav taisnība… snauda gan! Uzmeistarojusi burvju viru, Marita uzrāpās uz otro stāvu, kur pažobelē ar zīmuļiem, papīra lapām, grāmatām un spilveniem pa gultu dzīvojās jaunā paaudze. Un uz brīdi čaklā kulināre saldi iemiga. Pēc tam izteica komplimentu mūsu “guļamtelpai” – esot kā Dieva ausī :)

Kā jau allaž, kamēr bungas tapušas, paēsts, tēja padzerta, pabungots un padziedāts, ārā jau tumsiņa un vakars vēls. Juris un Viktorija, apreibuši un saguruši no piesātinātās dienas, jaunajām prasmēm un informācijas, šķita pa pusei sapņojam. Marita joprojām labi atceras šo eiforisko sajūtu pēc savu bungu darināšanas, to “metru virs zemes”. Tāpēc tālredzīgi pieteikusies savus draugus atvest/pabarot/aizvest/pabūt kopā kā saiknei ar realitāti. Tā nu visa brigāde, nu jau par divām personībām – āzīgu un briedīgu – kuplāka devās mājupceļā, kas prasīja 4 stundas pa kalniem un lejām uz Ziemeļvidzemi.

Tikai sagaršojot skābo krējumu, sajūti saldo. Tikai tur, kur ieliec patiesu nodomu, paļāvību un darbu, kur fokusē savu uzmanību un virzi savu enerģiju – tikai tur var rasties kaut kas ĪSTS, kaut kas TAVS!