Duāli Veselais stāsts

Mēs dzīvojam interesantā VIETĀ un LAIKĀ. Šī pasaule ir DUĀLA. Mēdz teikt, turklāt pamatoti, ka “kokam divi gali”. Bet vienlaikus šī pasaule ir arī VESELA. Jo gan abi gali, gan viss, kas atrodas starp tiem, ir VESELS koks.

 

Šis ir pārmaiņu LAIKS. Mainās divi lieli laikmeti, un LAIKS mūs mainīties līdz ar tiem. Zivs, kas vairāk kā 2000 gadu nesusi zināšanas cauri tumsai, iepakotas tradīcijās, folklorās, reliģijās, zinātnēs un vēl visādās “paciņās”, pamazām atdod savu troni Ūdensvīram, kas paģēr šīs zināšanas izpakot, atšifrēt un lietot. Nevis atdarināt, bet dzīvot apzināti. Līdz ar šo laikmetu maiņu, kā dzirdēts vēstām, beidzas arī DUALITĀTE. Bet rodas jautājums – vai apgalvojums, ka dualitāte beidzas, pats par sevi jau nav duāls? Ja reiz beidzas, tad kaut kad arī sākās – un atkal kokam ir divi gali. Varbūt dualitāte nevis beidzas, bet tiek integrēta VESELUMĀ, kā koks savā veselumā ietver abus tā galus. Un tādējādi, kļūstot par VESELUMU, DUALITĀTE šajā jaunajā laikmetā rada iespēju sevi paust nevis “vai nu/vai nu”, kā pieņemts uzskatīt, bet “gan/gan”. Jo gan “jā”, gan “nē” kopā ar visu, kas tos ietver, veido VESELU sarunu. Balts un melns tiek ietverts VESELĀ krāsu spektrā – visās pasaules krāsās. Saullēkts un saulriets savā ietvērumā veido VESELU dienu. Zvaigžņu iemirdzēšanās un nodzišana – VESELU nakti. Cilvēka ienākšana šajā pasaulē un aiziešana no tās tiek ietverta VESELĀ dzīvē šajā DUĀLI VESELAJĀ pasaulē.

Nu jā. Un kāda tad ir doma šim VESELAJAM ievadam? Tāda, ka bez DUALITĀTES, bez koka abiem galiem šis visaptverošais VESELUMS nemaz neizveidotos. No šīs domas radās vārds un no vārda – stāsts par to, ko dzīve ļāvusi pieredzēt un varbūt arī pavisam nedaudz saprast, nu vismaz tik, lai novērojumos un notikumos ieraudzītu vienlaikus gan jautājumu – kāpēc tad tā?, gan arī atbildi.

Mums visiem šajā dzīvē “viss notiek” – visādi procesi risinās, visādās situācijās iekuļamies, visādus cilvēkus sastopam. Bet kaut ko no visa tā mēs izjūtam savādāk, īpašāk. Tās ir TĀS tēmas, kuras mūsu dvēseles ir izvēlējušās kā savējās šajā dzīvē. Tās mēdz saukt par dzīves stundām, uzdevumiem, likteni, karmu un tā tālāk. Un DUĀLI VESELĀ pasaule par šo visu saka tā – visus procesus, bet jo īpaši TĀS, dvēseles izvēlētās tēmas, ir jāapzina pēc pilnas programmas, kas, protams, ietver arī abus to galus. Un tikai tad, kad cilvēks savu tēmu ir apguvis visā tās DUĀLAJĀ VESELUMĀ, Visums notic – “O, jā! Šis priekšmets ir apgūts! Sēdies – pieci!”. Un kas tad notiek tālāk? Attiecībā uz apgūto tēmu DUALITĀTE patiesi vairs nedarbojas – cilvēks, kā saka, ir “izkāpis no karmas” attiecībā uz konkrēto tēmu. Dzīvē tas izpaužas – kā nu kura tēma. Vai nu tā vairs nerada negatīvas emocijas vai ciešanas ar savu mainīgo dabu. Bet varbūt pat vispār tiek “noņemta no trases”, respektīvi, dzīve vairs neieliek situācijās vai nesaved ar cilvēkiem, kuri atkal un atkal to aktivizē. Bet lai vai kas ar šo tēmu notiktu – ar tās apgūšanu Visums kļūst bagātāks. Jo dvēseles atrašanās šajā materiālajā pasaulē šajā materiālajā esībā ir vienīgais veids, kā Visumā uzkrāt materiālo pieredzi.

TĀS tēmas ir ļoti, ļoti daudz un dažādas. Gan talanti un dotības, gan jūtas, sajūtas un emocijas, gan rakstura iezīmes un paradumi, gan sapņu, vēlmju un nodomu rašanās “mehānisms” un apstākļi un notikumi, kā tie realizējas vai varbūt nerealizējas.

Lai šis stāsts nebūtu viens vienīgs vispārīgs “bla bla”, apskatīsim kādu piemēru. Tēma –cilvēka talants ar visām tām “piekabēm”, ko tas ienes raksturā un notikumos. Konkrētais talants lai iet – MŪZIKA. MŪZIĶIS. Turoties pie tēmas viena gala, viss šķiet vienkārši. Cilvēkam, mūziķim ir muzikālā dzirde, dziedamā rīkle, prasme spēlēt kādu mūzikas instrumentu, viss šis te viņam patīk un visu šo te viņš DARA. Vingrinās, uzstājas uz skatuves, rada noskaņu pasākumos un ballītēs, ļaujas pierunāties uzmuzicēt pie ugunskura vai kartupeļu talkās. Un kas tad notiek galu galā? Tieši tā  galu galā! Viņš atrodas šīs tēmas vienā galā! Jo vairāk – gan viņš pats, gan citi sāk viņu, viņa esību un būtību IDENTIFICĒT ar šo tēmu. Tā ir viņa atbilde uz jautājumu “Kas es esmu?”. Nu pilnīgs galapunkts! Turklāt šeit, materiālajā pasaulē, tas ir ļoti pieņemami, saprotami un pat apskaužami – kā mēdz sacīt - Cilvēks ir atradis sevi! Bet vai arī Visums tā uzskata? Vai Visuma prāt šis cilvēks ir “atradis sevi” vai apguvis tēmu “es-mūziķis”? Nekā nebij’! Šajā DUĀLI VESELAJĀ pasaulē, lai apgūtu savu TO tēmu, nepietiek ar tās vienu galu. Arī šis konkrētais cilvēks, ja ir pietiekami vērīgs, pamana brīžus, kuros pati dzīve palīdz toties dziļāk šīs tēmas veselumā, līdz pat otram galam – spēt GAN muzicēt, GAN NEMUZICĒT! Apstāties, sajust un apzināties savas būtības bezgalību, kuru varbūt jau paspējis krasi sašaurinot, identificējoties ar tikai vienu no tās iespējām. Spēt pārāk NEPIESAISTĪTIES vienam no dzīves aspektiem, pat ja tā ir TĀ tēma. Spēt reizēm nevis pašam skanēt, bet klausīties – cilvēkos, dabā vai klusumā. Spēt vēlēties un arī realizēt sevi kādā citā tēmā, varbūt pat pilnīgi pretējā. Īstenībā jau pati dzīve periodiski “dod mājienus”, svarīgi ir tos pamanīt un ņemt vērā. Pamostoties no rīta nevis uzreiz stiept roku pēc ģitāras, bet gan pēc zīmuļa, lai pierakstītu nakts sapni vai pirmo rīta domu. Un no tā vēlāk varbūt rastos atkal jauna dziesma un jauna melodija. Jo tieši tā darbojas šie DUĀLĀ VESELUMA principi – uz mirkli noņemot fokusu no “it kā paša svarīgākā”, dzīve piedāvā izmest mazu līkumu caur izziņu, interesi un prieku, līdz nonāk atkal turpat, bet pavisam jaunā kvalitātē un – pats svarīgākais – ar katru šo līkumu ļaujot aizvien vairāk apgūt TO tēmu visā savā VESELUMĀ. Rodas jautājums – bet KĀPĒC visa šī līkumošana, kāpēc lai cilvēks vienkārši nedarītu to, kas viņam patīk un padodas vislabāk? Atbilde caurvij visu šo stāstu – tāpēc, ka tā darbojas Visums un šī DUĀLI VESELĀ pasaule. Ja cilvēks izliksies nemanām šos dzīves smalkos mājienus, tie var kļūt aizvien smagāki, sasniedzot pat īstu krīzes situāciju. Visums un pasaule vienkārši vēlas palīdzēt cilvēkam apgūt savas tēmas, sākotnēji piedāvājot izziņas ceļu, bet ja tas vairākkārt noraidīts – tad jāķeras pie ciešanu ceļa. Cik nav dzirdēti stāsti par “piespiedu apstādināšanām” savās tēmās. Un arī tas, kā vēlāk izrādās, ir nesis jaunas atklāsmes, jaunas iespējas, mainījos dzīves un rezumējums ir “cik labi, ka toreiz bija tā”. Tomēr šie stāsti ietver sevī kādu ciešanu brīdi, jo ego dikti nepatīk negaidīti un pēkšņi zaudēt kaut ko, ar ko pats sevi identificējis – vienalga, vai tas būtu mūziķis, direktors, spītnieks vai viltniece. Lai arī šis būtu tikai īslaicīgs “zaudējums”. Tāpēc – vai tad nav tā, ka labāk pamanīt mazos mājiens un iet interesanto un dzīves garšas daudzveidojošo izziņas ceļu?

Laikam atkal nedaudz “aizgāja bla bla”, tāpēc apskatīsim vēl vienu piemēru. Šoreiz lai tās būtu cilvēka rakstura iezīmes, ar kurām viņam tīk sevi identificēt. Šeit savu lomu vēl nospēlē plaši pieejamie psiholoģiskie iedalījumi, astroloģiskie, numeroloģiskie, socioniskie, eneagrammiskie un visādi citādi raksturojumi. Vai nav pazīstami šāda veida apgalvojumi:  Man ir nepieciešams visu laiku būt uzmanības centrā, vēlams uz skatuves, jo esmu taču LAUVA!”. Vai arī – “Man kā HOLERIĶIM ir piedodamas visas tās emocionālās izlādes, scēnas un drāmas!”. Bet arī šeit darbojas DUĀLĀ VESELUMA princips. Ja karalis LAUVA spēs klusi veikt labu darbu, nezīmējoties ar to visai pasaulei un negaidot aplausus, viņš gūs iedvesmu un spēku atkal jaunam “izgājienam publikā” īstajā laikā, kad patiesi būs ko teikt. Un tikai tad teiktais uzrunās publiku pa īstam, varbūt pat mainot ko kāda dzīvē uz labu. Un ja HOLERIĶIS ar kaut daļu no savām vētrainajām emocijām nevis “piesārņotu ēteru”, bet transformētu tās radošā darbībā, kas pa šedevriem tad taptu! Turklāt abi tādējādi virzītos pa izziņas ceļu, un dzīvei nebūtu jāgudro nepatīkamāki pavērsieni un stūmieni uz koka otru galu, lai atgādinātu par savu DUĀLI VESELO būtību.

Šādi spēlēties uzz izziņas ceļa var pilnīgi ar visu. Protams īstajā vietā un laikā, vērojot, ko kurā brīdī Visums prasa un Dzīve saka. Spēt “šikot pilī” un “askezēt būdiņā”. Spēt baudīt šokolādi un novērtēt vārītus griķus. Spēt ar prieku skriet gar jūru un ar tik pat lielu prieku izpildīt malkas krāmēšanas vingrinājumus. Spēt lasīt aizraujošu grāmatu, gūstot tajā iedvesmu dzīvei un spēt dzīvot savu aizraujošo dzīvi, gūstot tajā iedvesmu grāmatai vai vismaz stāstam.

Šis ir bungu stāsts. Un arī mēs – Šambungas – šo to zinām par koka abiem galiem un VESELUMU, kas tos ietver. Redz, mēs varam SKANĒT un varam NESKANĒT. Un ar savu skanēšanu vai neskanēšanu šo to rādīt un mācīt savam saimniekam, jo iespējams, lielajam bungotājam kādā brīdī labāk NEBUNGOT, bet klausīties savos un dabas sirdspukstos. Un, protams, mēs šo to rādām un mācām saviem darinātājiem – gan TAISĪT ŠAMBUNGAS, gan TĀS NETAISĪT. Jo, redz, NETAISOT ŠAMBUNGAS, izrādās, var noklausīties un pierakstīt mūsu, bungu stāstu. Un NETAISOT ŠAMBUNGAS var pat smuku un foršu māju uzcelt! Bet nu gan – VESELAJAM stāstam ir pienācis “otrs gals” un – aiziet – TAISĪT ŠAMBUNGAS!